Vēl pirms nedēļas man pat nebija ne jausmas par šīs spēle esamību un tā tas visticamāk arī būtu palicis, ja vien BiiWii par to nebūtu man ieminējies un varu teikt tikai to, ka šādi būtu palaidis garām absolūtu dārgakmeni mūsdienu spēļu laikmetā.

Sifu ir spēle, kurā Tu spēlē kā jauns Kung Fu students, kura mērķis ir viens - atriebība par sava tēva nāvi.

Izklausās vienkārši, bet šajā vienkāršībā arī slēpjas sava burvība par kuru arī centīšos aprakstīt šajā apskatā.

Spēles grūtība

Pirmās asociācijas daudziem tagad izdzirdot vai ieraugot vārdu ‘’Sifu’’ ir spēles augstā grūtības pakāpe un tādēļ uzskatu, ka būtiski pie šī punkta pieķerties uzreiz.

Spēle ir grūta, tur nav divu domu!

Viņa netur tavu rociņu aiz bailēm, ka kāds kurš spēli būs iegādājies būs vīlies, jo nespēs to iziet un ieraudzīt visu, ko spēle sniedz.

Tieši pretēji - ja Tev ir licies, ka Dark Souls ir spēlētājam nedraudzīga spēle un ja ‘’besijāties’’ par Demon’s Souls 50% pazaudēto HP mehāniku uz nāvi, tad ‘’Sifu’’ paceļ latiņu jaunā līmenī ar nāves mehāniku, kuru vēl personīgi nekad neesmu redzējis citās spēlēs - nomirstot Tu paliec vecāks un ar paliekot vecāks Tu zaudē daļu no saviem HP, bet iegūsti lielāku spēku.

Neizklausās traki, bet šeit ir āķis - maksimāli sasniedzamais vecuma limits ir 70, pēc tam Tev tiek dota vēl viena iespēja cīnīties, bet nomirstot atkal - līmenis ir jāsāk no sākuma. Kopā Tu vari nomirt tikai 10 reizes pirms viss ir jāsāk no jauna.

Pati spēles būtība

Spēles ideja kā jau augstāk minēju ir gaužām vienkārša - jāatriebjas Tava tēva slepkavām, kuri kopā ir 5, kas respektīvi veido piecus dažādus līmeņus.

Līmeņi sastāv no desmitiem vieglu un arī sarežģītāku pretinieku, kas no spēlētāja pieprasīs pareizi izmantot apkārtni sevis labad, piemēram, atrodot kādu noderīgu ieroci un katrs no šiem līmeņiem beidzas ar bosu.

Katrs līmenis prasa vidēji tikai pus stundu tādēļ spēlētājiem, kas ar šāda tipa spēlēm ir uz Tu vidējais spēles ilgums būs krietni īsāks kā iesācējiem.

Šeit gan būtiski pieminēt to, ka Tavs vecums no iepriekšējā līmeņa saglabājas, kas nozīme, ka ja pirmo līmeni pabeidz nepārtraukti mirstot, piemēram, 60 gados, tad otro līmeni Tu sāksi ar to pašu vecumu un visi atlikušie četri līmeņi būs jāiziet ar ievērojami mazāk iespējām atdzīvoties.

Šis bija man personīgs vilšanās moments saprotot, ka pieveicot pirmās misijas pēdējo bosu man tas ir jādara atkārtoti, lai samazinātu vecumu priekš tālākiem līmeņiem, bet šis atkal atspoguļo spēles burvību - jau nākamajā piegājienā viss gāja daudz gludāk un pateicoties ‘’shortcut’’ sistēmai, tikt atpakaļ pie bosiem otru reizi ir daudz ātrāk kā pirmajā reizē.

Combat

Visa šīs spēles sāls ir Kung Fu, kas nozīmē Tu nepārtraukti atrodies cīņās ar pretiniekiem.

Ja combat nebūtu noslīpēts, tad Sifu būtu nekas, jo viņa tā jau nav nekāda story-driven vizuāli grandiozā masterpiece un tāpēc ar prieku varu teikt, ka tas uz ko spēle balstās - cīņas, šeit neliks vilties.

Ir klasiskie “fast” un “heavy” uzbrukumi, iespēja bloķēt, dodgot, pieliekties un lekt no uzbrukumiem, ir arī ļoti interesanti izveidota “combo point” sistēma kuru vari aktivizēt pēc konkrēta skaita pieveiktu pretinieku un ļoti patīkami ir arī “finisheri”.

Ar Skill Tree palīdzību ir iespējams iegūt vēl neskaitāmus papildus uzbrukuma stilus, kas šo spēli no 8 stundu maza piedzīvojuma var pārvest 100 stundu garā azartā entuziastiem, kas šo visu centīsies “masterot”.

Godīgi, jūtos kā spēlējot Sekiro kurš tā arī nekad neatguva savu katanu, kas ir liels kompliments no manas puses, jo Sekiro ir viena no manām mīļākajām spēlēm.

Skill Tree

Sifu ir interesanti ieviests diezgan vienkārša stila ‘’skill tree’’ kuru izmantot vari nomirstot, atrodot kādu shrine vai atrodoties savā starp misiju mājā.

Skill tree diži nepārsteigs, jo esam līdzīgus jau redzējuši - izmantojot XP Tu vari iegūt sev jaunus cīņas manevrus, combo-moves utt., bet piebildīšu, ka pliku papildus spēku nopirkt nevar, kas atkal noved pie tā, ka vieglā ceļa nebūs - nāksies vien iemācīties spēlēt, nevis ‘’grindot’’ 5 stundas pirmo līmeni līdz esi gana stiprs, lai vienā sitienā nosistu visu, kas pagadās.

Vēl ko minēšu par skill tree ir tas, ka lai iegūtu attiecīgos skillus mūžīgi, tas skills ir jānopērk piecas reizes, kas ir vēl viens sarežģītības pacēlājs, jo ja vēlies iegūt skillus - nāksies vien dzīvot, jo līmenim beidzoties dēļ tā, ka esi nomiris visas iespējamās reizes, visi non-permanent skilli un tavs XP tiek dzēsts.

Kas man personīgi patīk?

Vienmēr esmu bijis fans spēlēm kuras neizmanto dažādas grūtības pakāpes, bet rada vienādu lauciņu visiem. Grūtības pakāpes parasti ir vienkārši garlaicīgs ‘’bullet sponge’’ variants tādēļ biju ļoti priecīgs ieraugot, ka spēlei nav opciju izvēlēties grūtības pakāpi vai kādus citus atvieglojumus.

Ļoti apmierināts arī esmu ar spēles vizuālo stilu un atmosfēru tajā.

Cīņas, kas ir pats galvenais šajā spēlē ir interesantas un vienmēr pieejamas ar dažādām stratēģijām. Pēc katras cīņas Tu arī jūties, ka esi iemācijies kautko jaunu un noderīgu, ko pēc tam izmantot nākotnē.

Savukārt atgriežoties jau izietā līmenī Tu pēkšņi vairs nesaproti, kur Tev tur bija problēma, kas ir ļoti patīkama sajūta.


Spēle arī ir ļoti inovatīva un unikāla no mana skata punkta - reti redzam spēles, kas noiet no standarta ‘’nomirsti - atdzīvojies’’ bezgalīgā cikla.

Kas man personīgi nepatīk?

Spēles viss lielākais mīnuss ir kamera, kas dažviet nenormāli iegāž spēlētāju. Ir situācijas kā piemēram otrajā misijā, kur esi pēkšņi ielenkts no visām pusēm ar 10 pretiniekiem, bet Tu nekur nevari neko izdarīt, jo tavs personāžš dēļ kameras ir iestrēdzis uz pretiniekiem, kas ir priekšā kamēr Tevi neaizsargātu ar pāris sitieniem jau nosit no aizmugures.

Otra lieta, kas man nepatīk ir tā jau grūti iegūstamo skillu praktiskā izmantošana. Cilvēkiem, kas ir spēlējuši Devil May Cry sērijas spēles zinās kā tas ir atcerēties desmitus dažādu kustību spiežot milisekundēs pareizās pults pogas, bet tajās spēlēs Tu par to vismaz tiki savā ziņā atalgots ar ‘’stila punktiem’’, šeit ir vienkārši sajūta, ka Tu lauz kopā pulti brutāli cenšoties kautko saspaidīt kamēr labāku rezultātu vari saņemt izmantojot parastās kustības un pareizi bloķējot.

Trofeju medniekiem

Priekš trofeju medniekiem spēle piedāvā 43 trofejas un platīna iegūšanai pietiek tikai ar vienu playthrough un neviena trofeja nav palaižama garām.

Šeit gan minēšu, ka reti kurš patiešām arī izies šo platīnu ar pirmo playthrough dēļ zelta trofejas ‘’Prodigal Child’’, kura Tev liek pabeigt spēli ar vecumu ne augstāku kā 25 gadi.

Powerpyx platīna grūtības pakāpi vērtē ar 7/10 un aptuveno laiku - 20 līdz 50 stundas, kas ir atkarīgs tikai un vienīgi no Tevis paša.

Gala vārdi - ir vai nav vērts?

Sifu ir iespaidīga spēle, kura pieprasīs no Tevīm daudz stundas, lai to apgūtu, bet kad beidzot būs moments, kad viss nostāsies savā vietā un Tu sapratīsi, ko no Tevīm sagaida - šī būs viena no labākajām fighting-games kādu būsi spēlējis.

Pavisam noteikti iesaku iegādāties, jo spēle izmaksā nevis 60 EUR, bet gan 39.95 un man ļoti patika tas, ko ieraudziju pie Digital Deluxe versijas - piemaksājot 10 EUR par Digital Deluxe, Tu saņem digital soundtrack & artbook nevis kaut kādus jocīgos microtransactions - manuprāt, šādi spēļu taisītāji ir jāatbalsta.

No savas puses piešķiru vērtējumu – 🏆 Zelts!

🏆 Zelts

Laba spēle! Ir vērts nopirkt un izspēlēt.

Raksta jautājums ⁉️

Cik bieži Tev ir gadījies sadusmoties uz spēli un izslēgt to ārā, jo vienkārši netiec pāri kādai konkrētai vietai? Pastāsti komentārā.

Aicinu Tevi zemāk, komentāru sadaļā, atbildēt uz raksta jautājumu vai padalīties ar savām pārdomām par iespaidos redzēto!

Patika saturs? 🤔

Pievienojies GMR komūnai un Discord kanālam

Aicinu Tevi pievienoties Latvijas aktīvākajai un draudzīgākajai geimeru kopienai, kurā apspriežam visu saistīto ar videospēlēm un ne tikai!

Reģistrēties GMR forumā

Lielu paldies saku Playstation Latvija par atbalstu un spēles sagādāšanu uz apskatu!